Valmieras vēsture
Valmiera pastāvējusi jau XI gadsimtā. Tā ietilpa seno latgaļu apdzīvotās Tālavas teritorijā. Pilsēta atradās pie lielā tirdzniecības ceļa, kas gāja no Rīgas jūras līča augšup pa Gauju, sadaloties aiz Valmieras divos virzienos - uz Pleskavu, Novgorodu un Tērbatu. XII gadsimta beigās sākas feodāļu iebrukums Latvijā.
1224.gadā - Valmiera nokļūst Zobenbrāļu ordeņa pakļautībā, kas uzceļ Valmieras mūra pili.
Par Valmieras, kā pilsētas veidošanās sākumu ir uzskatāms 1283.gads, kad uzsāka Sv.Sīmaņa baznīcas celtniecību, kā arī ordeņa mestrs Villekins fon Endorps dibinājis Valmieras pili (Arnta Livonijas hronikas dati).
Savu ekonomisko uzplaukumu Valmiera sasniedz XIV un XV gadsimtā un, kā jau ievērojams tirdzniecības centrs, iekļaujas Hanzas savienībā. Valmierā, tās izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ (tā atradās pašā Livonijas centrā) bieži notiek landtāgu un pilsētu dienu sapulces.
1323. gadā -Valmiera pirmo reizi minēta kā pilsēta ar savu maģistrātu jeb Rīgas tiesībām. Tas liecina, ka tā ir viena no senākajām Latvijas pilsētām. Dažādos gadsimtos un dokumentos atšķirīgi tiek rakstīts pilsētas nosaukums - Wolmaria, Wolmahr, Waldemer, Wolmar. Pār tā izcelšanos ir dažādas versijas, no kurām populārākās divas.
Viena saistīta ar Pleskavas kņazu Vladimiru Mstislaviču, kuru 1212. gadā - Rīgas bīskaps Alberts ieceļ par novada fogtu (soģi).
Otra vēsta par Dānijas karali Valdemāru, kuram kādā kaujā ar Livonijas iedzīvotājiem uzvarēt palīdzējis no debesīm atsūtīts karogs.
1365.gadā - Valmiera pirmo reizi dokumentos tiek minēta kā Hanzas pilsētu savienības locekle.
XIV -XVI gadsimtā Valmiera ir tipiska viduslaiku pilsēta, kuru ietver akmens mūris un tiek regulāri rīkotas Livonijas pilsētu sanāksmes un lantāgi.
1560.gadā - Livonijas kara laikā - krievu cara Ivana Bargā karaspēks noposta Valmieras apkārtni, bet pilsētu ieņemt nespēj.
1583.gadā - pēc Livonijas kara beigām izpostītā Valmiera tiek iekļauta Polijai piederošajā Cēsu bīskapijā.
1622.gadā - Valmieru ieņem karaļa Gustava Ādolfa karaspēks un tā ar vairākām citām Vidzemes pilsētām un pilīm tiek uzdāvināta Zviedrijas valsts kancleram Akselim Uksenšernam, kura dzimtas ģerboņa vērša piere papildina Valmieras ģerboni.
XVI, XVII un XVII gadsimtu kari starp Krieviju, Zviedriju un Poliju, saimnieku maiņas, kā arī mēra epidēmijas un vairāki ugunsgrēki atnes Valmierai daudz posta. Tā kļūst par parastu miestu. Stāvoklis sāk uzlaboties tikai pēc 1785. gada, kad Valmieru nozīmē par apriņķa pilsētu.
1802.gadā - Valmieras apkārtnē notiek plaša zemnieku protesta kustība pret muižnieku varmācību, kas vēsturē minēta kā "Kauguru zemnieku nemieri".
Pilsētas ekonomiskā attīstība paātrinās XIX gadsimta sākumā. To raksturo iedzīvotāju skaita pieaugums - 1820 gadā tas ir 529, bet jau 1897. gadā Valmierā dzīvo 5050 cilvēku.
XIX gadsimta otrajā pusē Valmierā organizē plostu satiksmi pār Gauju, sāk bruģēt pilsētas ielas.
1865. gada vasarā atklāj pirmo koka tiltu pār Gauju. Pilsētas saimniecisko stāvokli uzlabo Rīgas - Pēterburgas dzelzceļš, ko uzbūvē 1899. gadā un kas iet caur Valmieru. Tas veicina rūpniecības, tirdzniecības, un celtniecības attīstību. Valmierā nodibinās pirmās rūpnīcas, fabrikas. Pie Valmieras dzelzceļa stacijas izaug jauna pilsētas daļa - Kārliena, bet Gaujas kreisajā krastā - Pārgauja.
XIX. gadsimta beigās un XX. gadsimta sākumā Valmierā tiek atvērtas nozīmīgas mācību iestādes: Valkas - Valmieras skolotāju seminārs, kurlmēmo skola, sieviešu ģimnāzija, reālskola, tirdzniecības skola, Liepiņu privātā proģimnāzija un citas, veidojot Valmieru par Vidzemes izglītības centru.
1905.gadā Latvijas Ministru prezidents K. Ulmanis darbojas Baltijas lauksaimnieku biedrībā Valmierā, ko vada H. Endzeliņš, veicinot zemnieku sadarbību Latvijā.
XX. gadsimta sākumā Valmierā darbojas vairāki nelieli rūpniecības uzņēmumi - Veides linu kāršanas fabrika, Līča aušanas un vērpšanas darbnīca, Pētersona linu vērptuve. Ir krietni daudz sīkrūpniecības un amatniecības darbnīcu, arī vairākas tipogrāfijas.
Pēc 1920.gada statistikas ziņām pilsētā ir 422 rūpniecības un 440 tirdzniecības rakstura uzņēmumi, kuros nodarbināti 2037 cilvēki (vidēji 2,5 cilvēki vienā uzņēmumā). Pilsēta vēršas plašumā. Uz bijušās Valmiermuižas zemes tiek uzcelts desmitiem mājiņu. Lielākais tā laika uzņēmums Valmierā ir "Bekona eksporta" fabrika.
1922.gadā Valmieras pilsētai pievieno Pārgaujas un Karlovskas miestu, atdalot tos no Kauguru pagasta. 1928. gadā Valmierā izurbj dziļurbuma aku, kura dod pazīstamo Valmieras minerālūdeni. 1930.gadā Valmierā dzīvo 8.5 tūkstoši iedzīvotāji.Kā apriņķa centrs Valmiera paliek arī Latvijas neatkarības laikā starp diviem pasaules kariem. 1920-jos gados pilsētas teritoriju paplašina uz tuvējo miestu rēķina. 1926. gadā tiek apstiprinātas Valmieras pilsētas administratīvās robežas. Sākas pilsētas uzplaukuma gadi un Valmiera kļūst par nozīmīgu Ziemeļvidzemes administratīvo, saimniecisko , izglītības, kultūras un sporta centru. Darbojas Ziemeļlatvijas teātris, skatītāju simtus pulcē sacensības, kurās piedalās pasaules rekordists soļošanā J. Daliņš.
1940. - 1959.gads Trieciens Valmierai ir Otrais Pasaules karš. 1944. gadā 1/3 daļa pilsētas tiek pilnībā nopostīta, izdeg pilsētas centrs.
Pēckara gados Valmieras centrālā daļa tiek uzcelta no jauna. Visā pēckara laikā Valmiera ir rajona centrs. Kopš 1959. gada Valmieras pārvaldē ir pašreizējā rajona teritorija.
1960. - 2000.gads Pēdējā pusgadsimta laikā Valmiera strauji aug gan saimnieciskās nozīmības ziņā, gan pēc iedzīvotāju skaita, daudz straujāk nekā citas Vidzemes novada pilsētas, nostiprinoties kā visa Vidzemes novada nozīmīgākā pilsēta.
Pašlaik savā gandrīz vēsturiskajā rātes vietā ir atgriezusies Valmieras pilsētas dome. Darbību ir atjaunojusi arī Svētā Sīmaņa baznīca, kura celta 1283.gadā un ir viena no senākajām mūra ēkām Latvijā. Netālu no tās atrodas Vecā aptieka - vecākā koka ēka Valmierā. šīs ēkas kopā ar Livonijas ordeņa viduslaiku pilsdrupām veido pilsētas vēsturisko centru.