Pastāstiet par sevi un savu nodarbošanos, kā arī par Jūsu saistību ar basketbolu?

Esmu pats daudz nodarbojies ar sportu un pamatā visu mūžu esmu bijis saistīts ar basketbolu. Daudz ko esmu mācījies no saviem pirmajiem treneriem Valmierā – Egila Ziediņa un Arvīda Kaufmaņa. Liels prieks, ka aizbraucot uz Valmieru es varu satikt savus treneri Arvīdu Kaufmani. No Valmieras aizgāju daudzus gadus atpakaļ un tagad vienīgā saikne ir mans uzņēmums b/n "Kurši", daži komandas biedri: Atis Jākobsons, Jānis Rozītis un Juris Dambītis, kurus satieku Valmierā un basketbola klubs 'Valmiera", kuru es atbalstu un esmu gatavs atbalstīt arī turpmāk. Uzskatu, ka cilvēks caur sportu var daudz sasniegt, jo sports māca gan pienākumu apziņu, kas vēlāk noder arī darbā. Savā darba kolektīvā vairāk uzticos tādiem cilvēkiem, kas ir bijuši saistīti ar sportu. Konkrēti Valmieras uzņēmumā direktors Uldis Eglītis arī spēlēja basketbolu ļoti labā līmenī un bija arī Latvijas jaunatnes izlasē, kā arī viņa vietnieks Egils Spīlbergs ir spēlējis basketbolu.

Sadarbība ar Valmieras basketbola klubu ir bijusi ilglaicīga.. pastāstiet mazliet par pirmsākumiem..

2001. gadā es sāku atbalstīt un nākošgad būs 10 gadi kopš es palīdzu "Valmieras" basketbola klubam. Personīgi pazīstu Vari Krūmiņu, jo ar viņu kopā savā laikā spēlēju basketbolu un tāpēc radās vēlme atbalstīt. Tās ir patīkamas atmiņas par jaunības sportošanu un tas arī nav mazsvarīgs faktors, kāpēc es atbalstu. Jāatzīst tad, kad es vēl Valmierā spēlēju basketbolu, tad arī lielākā daļa puišu, pateicoties sporta skolotājam Ģirtam Bišofam, nāca no Rūjienas, kā arī Naukšēniem. Tā tas notiek arī šodien. "Valmieras" basketbola klubam ir jauns, talantīgs treneris Gatis Melderis, kurš sevi ir jau pierādījis pusgada laikā. Es tikai priecājos, ka varu aizbraukt un paspiest roku Guntaram Galvanovskim. Priecājos satikt Gati Melderis un Vari Krūmiņu, jo uzskatu, ka šie cilvēki ir daudz darījuši Valmieras un Vidzemes sporta labā. Es domāju, ka "Valmieras" basketbola klubs bija viens no tiem kam par godu uzcēla Vidzemes Olimpisko centru. Basketbols bija un ir ļoti labā līmenī ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas mērogā.

Ko Jūs domājat par basketbola attīstību Latvijā un ko vajadzētu uzlabot?

No savas puses mēģinu atbalstīt "Valmieras" basketbola klubu. Man ir divas meitas un Rīgā atbalstu bērnu sporta skolu, kur spēlē jaunākā meita. Bērniem mūsdienās ir tik daudz kārdinošas visādas nodarbes, izņemot fizisko. Ja bērni vairs nesporto, ja skolotājiem negrib maksāt normālas algas, tad ir grūtāk. Pirmkārt, jau sabiedrība iegūst caur basketbolu un sportu, jo kāds labums no neveselas sabiedrības, kas nemācās. Ja cilvēks ir fiziski aktīvs un vesels, tad viņš pēc laika un sportošanas (kaut vai caur basketbolu) būs noderīgs sabiedrībai arī turpmāk. Bet, ja bērns negrib iet uz sporta stundām skolas laikā, tad es nezinu... Manuprāt, sportistiem ir jāapmeklē fizkultūras nodarbības skolā. Nedrīkst viņiem būt atlaides ne mācībās, ne fizkultūras stundās. Kāpēc es to saku? Jo es ar to saskaros dzīvē. Mana vecākā meita arī spēlēja basketbolu, labi mācījās un tagad beidza augstskolu un viņai sports palīdzēja mācīties. Pirmkārt, tie ir treniņi, kas dod pienākumu apziņu tāpat kā skolotājs, treneris. Mājas darbi ir jāpilda un nav pamata to nedarīt.

Kādām Jūsuprāt būtu jāizskatās basketbolistam?

Kā ikvienam jaunietim, arī viņam ir jābūt aktīvam un zinošam. Nevar būt labs sportists, ja viņam nav vēlme iegūt panākumus gan sportā, gan mācībās. Tas ir garīgā, intelektuālā un fiziskā apkopojums. Manā laikā, kad mācījos institūtā bija labs piemērs Andris Zvans un Vilis Krištopans, kuri spēlēja VEF meistarkomandā. Viņi bija paraugs gan mācībās, gan sportā. Viņi bija 2-3 gadus vecāki un es no viņiem iemācījos to, ka faktiski var apvienot basketbolu un mācības. Es pats spēlēju Rīgas politehniskā institūta izlasē un vēlāk vairāk gan izvēlējos mācības. Strādājot Rīgā, veterānu mačos zem Kuršu komandas esmu pulcējis Daini Bertānu, Ivaru Pāži, Guntaru Lūkinu, Viesturu Rudzīti un Andri Kaufmani. Tā kā nekur no Valmieras un basketbola prom netieku.

Kas šobrīd pietrūkst jauniešu audzināšanā Latvijā?

Protams, ka varam teikt, ka šodien ir savādāk nekā bija agrāk. Viss ir saistīts ar to, ka, lai bērns piedzimtu vesels, ir jāmaksā ārstam, bērnam sākot attīstīties, ir jāmaksā laba darba samaksa bērnu dārza audzinātājam, bet bērnam izaugot skolas vecumā, ir jāmaksā labas darba samaksas skolotājam. Trīs pamata postulāti un trīs profesijas, kam būtu jāmaksā: ārstam, pirmsskolas skolotājam un skolotājam. Pārējais viss būs, ja sabiedrība sāks novērtēt šo profesiju nozīmību mūsu bērnu izaugsmē un attīstībā.

Kādas prioritātes būtu jāizvirza "Valmieras" basketbola klubam nākotnē?

Ļoti lielu ieguldījumu Valmieras basketbola attīstībā ir devis treneris Arvīds Kaufmanis un Varis Krūmiņš, bet tagad to ir pārņēmis jaunākais Gatis Melderis. Pašreiz spēlējam Latvijas un Baltijas basketbola līgā un nākamais mērķis, atkarībā cik daudz līdzekļu būs pieejami, noteikti ir Eiropas kausi, kur Valmiera savā laikā ir piedalījusies. Protams, es atbalstu nostāju, ka ir jābalstās uz vietējiem spēlētājiem, piesaistot divus līdz trīs ārzemniekus un ne vairāk. Manuprāt, šajā brīdī, kad klubam ir mērķtiecīgs treneris un neatlaidīga komanda, arī pārējiem Vidzemes un Valmieras bērniem ir kaut kāds mērķis pēc kā tiekties.

Šajā ekonomiskajā situācijā, kad uzņēmumiem neklājas viegli, kur Jūs atrodat spēku un līdzekļus, lai atbalstītu "Valmieras" basketbola klubu?

Spēku es rodu tikai caur sportu. Esmu pats spēlējis basketbolu un esmu komandas cilvēks. Viens es varu būt tikai brīdi, bet man ir komanda. Komandā ir spēks. Ja man ir mani vietnieki un palīgi, tad tas arī ir mans dzīves piepildījums. Viens es neesmu karotājs un esmu komandas cilvēks un izvēlos savus vadītājus un viņiem uzticos. Līdzīgi kā basketbolā, kad ir jābūt saspēles vadītājam, šobrīd es esmu saspēles vadītājs un man ir laba komanda, ko diriģēt.

Bez šaubām tā ir mīlestība pret sportu, īpaši pret basketbolu. Valmiera tā ir mana dzimtā pilsēta. Daudzi no Valmieras ir aizgājuši projām un saistība ar pilsētu vairs nav nekāda. Mani vecāki arī vairs nedzīvo Valmierā, bet tomēr tā ir mana dzimtā pilsēta. Ieteiktu visiem, kuri ir aizgājuši no Valmieras, tomēr atcerēties to no kurienes esat nākuši. Valmieras skolotāji un basketbola treneri iedeva to spēku un zināšanas pateicoties, kurām es esmu tādā līmenī šodien.

Ko Jūs novēlētu visiem BK "Valmiera" atbalstītājiem, kā arī vispār valmieriešiem?

Es gribētu novēlēt spēku, izturību un, kas ir galvenais šajos ekonomiskajos apstākļos – cilvēkiem ir jāatceras, ka ir savā starpā jārunājas un jāmāk priecāties par katru dienu. Par katru rītu un dienu, kas tev ir dota. Varbūt es tā skaļi saku, bet tā ir elementāra lieta, ko mēs esam aizmirsuši. Priecāties par to, ka jums ir tik skaists Vidzemes Olimpiskais centrs un tāda basketbola komanda, kuru ir jāiet un jāatbalsta, jo tikai tā var atpūsties un iegūt adrenalīna devu nākamajai darba nedēļai. Tāpat novēlu ikvienam būt savas pilsētas un dzimtenes patriotam. Beigu beigās novēlu ikvienam vairāk smaidīt!