Tik ierasti šķiet katru gadu, ziemai un salam iestājoties, mediķiem uzrunāt tautu, aicinot būt piesardzīgiem daudzajos sala grādos, uzmanīties uz slidenām ietvēm, lietot piemērotu apģērbu un apavus, un nelietot alkoholu, taču to lietojušamiem, neklīst apkārt, bet palikt telpās.
Diemžēl tikpat ierasti katru gadu izskan arī statistika par aukstumā cietušajiem. Arī šogad Vidzemes slimnīcā jau nogādāti cilvēki ar ķermeņa vispārēju atdzišanu, ar apsaldētām pēdām, rokām, ar alkohola reibumā gūtām traumām – lūzumiem, sasitumiem.
Noskaidrojot šo pacientu saslimšanas vēsturi, nav grūti iedomāties, ka viņi arī pērn un aizpērn nav redzējuši televīzijas sižetus ar dakteru brīdinājumiem. Jo uz ielas vai šķūnīšos, kur mitinās, nav elektrības TV pārraidēm, un arī laikraksti ar līdzīga satura padomiem visticamāk neietilpst viņu ikdienas aktuālāko pirkumu sarakstā. Šie pacienti izgaismo sociālās problēmas, kuru risināšana pēc definīcijas un amata apraksta nav mediķu pienākums. Mediķi savu izdara – atdzisušie tiek sasildīti, netīrie nomazgāti un atutoti, lauztie kauli ieģipsēti, apsaldētās plaukstas tiek ārstētas, bet par salā nomelnējušo pēdu likteni jeb amputācijas apjomu lemj traumatologi.
Un tad uz šo ikdienišķo pacientu fona ātrie atved 1991. gadā un 1987. gadā dzimušus vīriešus, kaimiņu rajona iedzīvotājus, attiecīgi 2,2 un 3,8 promiļu alkohola reibumā ar sakropļotām rokām. Iedzeršanas laikā puiši saderējuši uz drosmi – katrs pats sev nocirtis daļu no mazā pirkstiņa. Tad ar ātrajiem nogādāti Vidzemes slimnīcā Valmierā un pēc tam pārvesti uz Rīgu, lai saņemtu mikroķirurga palīdzību. Neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumus apmaksā valsts. Citiem vārdiem – maksājam katrs no mums...
Jautājums attapībai: kurš tad tukšo jau tā patukšo veselības pakalpojumu maciņu un pagarina rindas uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem: šādi derību slēdzēji, kuri dzērumā sev cērt nost pirkstus, vai citi, kuri promiļu iespaidā gūst citādas ilgstoši un dārgi ārstējamas traumas, vai ārsti, kuri cenšas palīdzēt cietušajiem?